Bet par Boņuka tālāko likteni — bija aplam slavenajam igauņu rakstniekam tāds aplam slavens romāns “Lidojums uz vietas”. Tur viņš atstāsta kādu gadījumu, pats atzīstot, ka tas, iespējams, ir apokrifisks, bet tam nav īsti nozīmes, jo vispārējās tālaika izjūtas visviens raksturojot precīzi. Kad padomju armija gājusi pāri Igaunijas robežai, PSRS vēstniecība pieprasījusi, lai viņus uz robežas sagaidītu aizsardzības ministrs un citi attiecīgās jomas darboņi — lai pasvītrotu, ka Igaunija piekrīt draudzīgo padomju spēku ievešanai. Nu, un pie viena, lai pazemojums lielāks. Protams, pilnīgi visiem bijis skaidrs, kas tas ir un ar ko tas beigsies, bet visi gājuši, ko padarīsi. Un tad, kad padomju armijas pulki soļojuši pāri robežai, aizsardzības ministrs pagriezies pret pārējiem un teicis: “Kungi, es ceru, ka tā neatkarīgās Igaunijas ēka, ko mums bija tas gods būvēt divdesmit gadu, ja vajadzēs, nostāvēs arī simts.” Sasodīti trāpīgi, un attiecas arī uz Latviju. Jā, neatkarība pārlieku ilgu laiku vis nebija, bet bija jau izaugusi cilvēku paaudze, kas zināja — mums bija pašiem sava valsts. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas bija galvenais iemesls, kāpēc Baltijas valstis no PSRS izstājās pirmās.